Recepte bez stāsta, ir tas pats kā recepte bez paša ēdiena. Bet ēšana bez ģimenes un draugiem ir un paliek tikai ēdiena uzņemšana. Nedēļas nogalē tika ievēroti gandrīz visi pareizas ēšanas likumi. Tika maksāts daudz, ēsts maz un ēšana notika tik pat ilgi cik pagatavošana. Pie galda un lielā pulkā, kā arī pārkāpjot visus likumus – izdzertā Havjera Garsija ieteiktā tekila, citrona pudiņa pagatavošanas nianses, ļauj apzināt tikai bildēs (tāpēc par to citā ierakstā). Lasīt tālāk »
Man ir tāds, varbūt pat patiess, stāsts. Kādas firmas īpašnieks, iespējamo jauno darbinieku, uzaicina pusdienās un visas darbā pieņemšanas sarunas veic ēdot. Gadījumā, ja kandidāts ir beidzis ēšanu pirmais, tad viņš dabū kāroto amatu, daudz neskatoties uz citiem faktoriem. Nu ar domu – ja tu ātri ēd, tātad tu ātri arī strādā. Es strādāju ļoti ātri un pēc visiem ēšanas likumiem man vajadzētu būt resnam. Par pārējiem ēšanas likumiem tālāk. Lasīt tālāk »
Все умрут, а я останусь (2008), Bottle Shock (2008), Dear John (2010), Nowhere Boy (2009) un Away We Go (2009)
Lasīt tālāk »
Ir tāda čīliešu rakstnieka Luisa Sepuveda grāmata – „Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus.” Es gribētu spēt lasīt grāmatas, kā to darīja sirmgalvis. Lēni, pa pāris lapaspusēm, izbaudot katru vārdu un situāciju. Man sanāk pilnīgi pretēji – ātri aprijot, naktis neguļot. Un nevis priecājoties ka esi izlasījis, bet ar šausmām, ka lieliskais pārdzīvojums beidzies. Vienīgi grāmatas raksta vairāk kā sajēgas, bet angliski lasu tikai pavārgrāmatas. Atliek tikai gaidīt, kad beidzot izdos latviski. Lasīt tālāk »
Gribat redzēt to, kas palika pāri no manā mūžā pirmā friziera apmeklējuma? Es arī negribētu. Bet mana mamma domā, ka es to varētu gribēt. Viņa ir saglabājusi pilnīgi visu, ko var un ko nevar iedomāties. Mantiņas, drēbītes, sedziņas un skolas liecības. Vasaras darbu sacerējumus par kaķa kastes tīrīšanu un „es stundas nebastošu” uzrakstītu simts reizes. Viņa zina, cik mēnešos man iznāca pirmais zobs, kad sāku staigāt un kurš vārds pirmais satrieca pasauli. Domāju, ka par pirmo skūpstu un seksu arī viņa ir veikusi attiecīgus ierakstus. Lasīt tālāk »
Mums ar mazo bērnu ir tāda spēle. Es viņai prasu – kur tu brauksi? Viņa man atbild – uz Itāliju. Es prasu: ko tu tur darīsi? Viņa, apmierinātu seju smaidot, atbild: ēdīšu un dzeršu. Dažreiz gan viss kas sadzīviskāks nāk bonusā un viņa tur arī gulēšot, braukšot ar laivu, ģērbšot pidžamu… Bet vienmēr ēdīšot un dzeršot. Tieši tāpēc mēs arī braucam uz Gardas ezera apkaimi, lai izbaudītu sauli nedaudz ātrāk un – ēstu un dzertu. Lasīt tālāk »
Pats veiksmīgākais žurnāls abonentu skaita pieauguma ziņā ir žurnāls tieši par ēšanu un gatavošanu. Ievas virtuve. Līdz tam par kulinārijas niansēm un receptēm varēja lasīt tikai vienā izdevumā – Garšīgs (pirms šī žurnāla, tā pati komanda veidoja „Labu apetīti”). „Garšīgs” ir smalkāks žurnāls, īstiem gardēžiem ar sarežģītām receptēm un stāstiem. Toties „Ievas virtuve” ir daudz praktiskāks un es ar savu pavlovu esmu iekļuvis šī žurnāla sadaļā – gatavo vīrietis. Lasīt tālāk »
Kas tev būs Valentīndienas pusdienās? Īstenībā tas nav svarīgi, jo ne jau vienu reizi gadā uz to ir jāsaspringst, lai savai otrai pusei parādītu savas jūtas. Tas ir jādara katru dienu, vai nu vismaz ik pārdienu. Vīriešiem mīlestība iet caur vēderu, par ko gan es šaubos, jo ne visas sievietes ģībs no saldumiem. Bet pārsvarā jau dolce vita spēs iepriecināt jebkuru, it sevišķi, ja tas būs kaut kas paša gatavots. Tā nu iespējamie mīlestības dienas Les Desserts. Lasīt tālāk »
„Hameleonu rotaļas”, „Mīlas viesulis” un „Ugunsgrēks” ir seriāli ko skatās mana vecmāmiņa un kurus varat redzēt arī jūs, tā īpaši nesaspringstot. Man gan tas ir pa grūtu un savu laiku seriāliem veltu, ja man galīgi nav ko darīt un nevis tad, kad to liek TV programma. Protams, esmu redzējis dažas sērijas iepriekš minētajiem un vēl citus, bet diemžēl neko par tiem nevaru pastāstīt. Toties varu pastāstīt par tiem kurus skatos, vai esmu mērķtiecīgi skatījies.
Lasīt tālāk »
Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »
