Piecus gadus veca māksla

Dzīves garša

Man ir gandrīz simts pavārgrāmatas. Varbūt pat vairāk. Tajās varu izlasīt, kas labi der kopā ar kardamonu,  kā mainot miltu, piena un olu attiecību var panākt dažādu mīklu iegūšanu. Varu uzzināt, ko pēdējā maltītē gribētu galdā celt visi slavenākie pasaules pavāri un varu izlasīt stāstus par pasaules kulinārijas lielvalstu virtuvēm. Savā grāmatplauktā atradīšu jebkuru franču recepti un varu pateikt ko labprāt ēda Hitlers. Man ir stāsts par virtuves verga piedzīvojumiem un ēst gatavošanu vakuumā.

Seriāli

Seriāliem ir divi būtiski trūkumi - tie tik nenormāli aizrauj, ka nekas cits uz pasaules neinteresē un kādas sērijas vidū tev šis seriāls apnīk, un vairāk neskaties ne epizodi. Tad nu padalīšos ar dažiem seriāliem, kuri man jau ir apnikuši.

Eksotika virtuvē

Liela daļa pavāru un veselīgi dzīvojoši cilvēki skandē, ka pats svarīgākais ēšanā ir lokāla domāšana. Tagad ir kartupeļu laiks un uzturā ir jāēd kartupeļi. Nevis sparģeļi no otra pasaules gala. Tagad ieskābētie kāposti pēc mēneša būs ieguvuši pirmo labumu un tad vakariņās galdā būtu jābūt tiem, nevis mākslīgi izaudzētiem rukolas salātiem. Saulainās rudens dienās līdakām ir lielais bads un ķeras kā trakas. Nekas nevar būt labāks par līdakas kotletēm. Banānus lai ēd mērkaķi, tagad jāēd dzērvenes. Vietējie restorāni galdā ceļ to, kas nogatavojies tepat netālu un interesanti paēst mīļotāji pēc eksotikas dodas uz turieni, kur eksotika ir ikdienas ēdienreize.