Mums ar mazo bērnu ir tāda spēle. Es viņai prasu – kur tu brauksi? Viņa man atbild – uz Itāliju. Es prasu: ko tu tur darīsi? Viņa, apmierinātu seju smaidot, atbild: ēdīšu un dzeršu. Dažreiz gan viss kas sadzīviskāks nāk bonusā un viņa tur arī gulēšot, braukšot ar laivu, ģērbšot pidžamu… Bet vienmēr ēdīšot un dzeršot. Tieši tāpēc mēs arī braucam uz Gardas ezera apkaimi, lai izbaudītu sauli nedaudz ātrāk un – ēstu un dzertu. Lasīt tālāk »
Pats veiksmīgākais žurnāls abonentu skaita pieauguma ziņā ir žurnāls tieši par ēšanu un gatavošanu. Ievas virtuve. Līdz tam par kulinārijas niansēm un receptēm varēja lasīt tikai vienā izdevumā – Garšīgi (pirms šī žurnāla, tā pati komanda veidoja „Labu apetīti”). „Garšīgi” ir smalkāks žurnāls, īstiem gardēžiem ar sarežģītām receptēm un stāstiem. Toties „Ievas virtuve” ir daudz praktiskāks un es ar savu pavlovu esmu iekļuvis šī žurnāla sadaļā – gatavo vīrietis. Lasīt tālāk »
Kas tev būs Valentīndienas pusdienās? Īstenībā tas nav svarīgi, jo ne jau vienu reizi gadā uz to ir jāsaspringst, lai savai otrai pusei parādītu savas jūtas. Tas ir jādara katru dienu, vai nu vismaz ik pārdienu. Vīriešiem mīlestība iet caur vēderu, par ko gan es šaubos, jo ne visas sievietes ģībs no saldumiem. Bet pārsvarā jau dolce vita spēs iepriecināt jebkuru, it sevišķi, ja tas būs kaut kas paša gatavots. Tā nu iespējamie mīlestības dienas Les Desserts. Lasīt tālāk »
„Hameleonu rotaļas”, „Mīlas viesulis” un „Ugunsgrēks” ir seriāli ko skatās mana vecmāmiņa un kurus varat redzēt arī jūs, tā īpaši nesaspringstot. Man gan tas ir pa grūtu un savu laiku seriāliem veltu, ja man galīgi nav ko darīt un nevis tad, kad to liek TV programma. Protams, esmu redzējis dažas sērijas iepriekš minētajiem un vēl citus, bet diemžēl neko par tiem nevaru pastāstīt. Toties varu pastāstīt par tiem kurus skatos, vai esmu mērķtiecīgi skatījies.
Es esmu puisis no laukiem, bet mana bērnība pagāja piektajā stāvā. Neko daudz vairāk par obligātām skolas kartupeļu talkām, vienas vasaras cukurbiešu epopejas un ģimenes dārza ravēšanu es no lauku darbiem neesmu piedzīvojis. Vienīgi vienu vasaru tēvs nosūtīja pie jaunsaimnieka darbos. Bet es tāds tieviņš puišelis tiku norīkots bērnu pieskatīšanā – smērēju uz baltmaizes krējumu, apbēru ar cukuru un baroju sīkos. Un laikam vienīgo reizi mūžā ēdu jaunpiena saldo, kur pirmo govs pienu pēc teliņa piedzimšanas ar kanēli sacep. Cilvēkiem ar vājiem nerviem un kaķiem tālāk nelasīt. Lasīt tālāk »
Vecmāmiņai mazai esot viņas tēvam tika piešķirta zeme meža vidū, un vēl tagad viņa atceras, kā tika rauti celmi un dedzināti lielos ugunskuros. Pašiem bija savas druvas un milti pietika gandrīz visu gadu. Putraimiem un mannā arī nevajadzēja uz Rimi skriet pakaļ. Un viņi cepa savu maizi un plātsmaizes. Biezu, biezu mīklas kārtu un drusku no tā ko lika virsū, jo cukuru arī nemaz tik viegli nebija dabūt. Lasīt tālāk »
Gads iet uz beigām un nekas tāds manās ausīs (vai sirdī) neiekritīs, tāpēc drošu prātu apkopoju to, kas tad šajā 2009. gadā ir manā mūzikas pasaulē noticis. Es varētu daudz te neizplūst, jo mana gada dziesma ir viena un nesatricināma. Nezinu tās nosaukumu, vārdu vai mūzikas autoru – man pietiek ka zinu izpildītāju. Tai dziesmā ir šādas rindas: „kā mīļu ciemiņu, bērni gaida ziemiņu…,” vai arī „kā baltu ziemiņu, bērni gaida ciemiņu…” Atkarībā no izpildītājas noskaņojuma. Mans mazais bērns, vāveres kostīmā, piedalījās savā pirmajā koncertā bērnudārzā. Lūk arī dziesma numur viens. Par pārējām tālāk. Lasīt tālāk »
Man vakar nebija nekādas intereses par Lauri Dārziņu. Nav jau tā, ka tas būtu bijis kaut kas noturīgs, bet pēdējā laikā hokejs bija spējis pievērst uzmanību un spēles, kuras varēja redzēt televizora ekrānā mani un mazo tam piesaistīja. Uznākot hokejistiem laukumā tika noprasīts – „kuri ir mūsējie?” un ar lepnumu paziņots, ka tie otri ir pretinieki. Vakar viss bija savādāk. Mazā, nespēdama sagaidīt, kad tiks ieģērbta pidžamā, aizmiga nevietā, jo tēvs bija iestrēdzis. „Bada spēles” ļāva aiziet gulēt tikai tad, kad tās bija beigušās. Divos naktī. Lasīt tālāk »
“Jāņa Rozes apgādā” iznākusi Latvijā dzīvojošā meksikāņu pavāra un uzņēmēja Havjera Garsijas grāmata, kurā īsi un asprātīgi stāstiņi iz dzīves mijas ar pašradītu recepšu aprakstiem. Autors vienlīdz aizrautīgi un humorpilni apraksta bērnības atmiņas Meksikā, kulinārās kultūras iepazīšanu, piedzīvoto kultūršoku Latvijā un gardu ēdienu receptes. Lasīt tālāk »
Приготовьте мой костюм лебедя! Sievietes saldumus neēd, jo no tiem viņas paliek resnas, un ja man prasītu kuru profesiju pārstāves visvairāk saldumus neēd (jo ir nepieciešamība būt tievām), tad tās būtu modeles un balerīnas. Modeles, lai derētu visas tās smalkās mazās modes drēbītes. Balerīnas, lai viņas spētu lēkt un griezties, un virpuļot, un balerīni tās varētu noturēt visās gaisa piruetēs. Šis mans priekšstats ir maldīgs, jo ir kāds slaidais ēdiens. Gaisīgs kā balerīnas palēciens, vijīgs kā pagrieziens dejā, pufīgs kā kruzuļu kostīms. Un nežēlīgi salds. Pavlova. Lasīt tālāk »
"Whatever you’re meant to do, do it now. The conditions are always impossible." A house without books is like a room without windows. Heinrich... "I hope to hell that when I do die somebody has the sense to just dump me in the river or something...." Love begins by taking care of the closest ones - the ones at... Survivor - Eye Of The Tiger
